Igaunijas pazīstamākā horeogrāfa Marta Kangro jaunā solo izrāde ir par atcerēšanos un atmiņu zudumu, kas vienmēr iet roku rokā. Ko mēs izlemjam atcerēties un ko aizmirst? Vai mēs esam tas, ko atceramies, vai tas, ko izvēlamies neatcerēties? Vai eksistē vēsturiskā atmiņa? Un sociālā? Kas galu galā ir tas, kas kaut ko atceras? Ko stāsta šis ieskrambājums? Šī smarža? Šis bumbas sprādziena caurums?

Marts Kangro “Cik ilgi vien es spēju atcerēties, vienmēr esmu dzēris Aperol Spritz siltos vakaros. Daudzas no jēgpilnākajām sarunām vai neaizmirstamākās tikšanās ar citiem cilvēkiem kāda parka stūrī vai festivāla centrā, vai pie draugiem ir notikušas šī oranžīgā aperitīva, dzirkstošā vīna un minerālūdens sajaukuma pavadībā. Kā tas sākās, es nevaru atcerēties. Varbūt man patika dzēriena garša. Varbūt tas bija krāsas dēļ – krāsaina mirguļošana, kas nebija pārāk uzbāzīga vai snobiska, bet pietiekami kičīga un stilīga. Alkohols dzērienā nekad nebelza kā āmurs, bet atslābināja muskuļus un sniedza smagu, netraucētu miegu naktī.

Bet nu jau ilgu laiku man vairs nepatīk Aperol Spritz garša. Tas ir vienlaikus pārāk salds un pliekans. Tā krāsa ir kļuvusi apnicīga un iepazīšanās un sarunas, ko tas palīdz radīt, vairs nav īpašas, jo tagad to dzer visi. Dzēriena sajaukšana ir garlaicīga un neinteresanta, sastāvdaļas un proporcijas nekad nemainās, un tā pagatavošanā nav atstāta nekāda vieta iztēlei – viens un tas pats maisījums tiek atkārtots, nemainīgs no reizes uz reizi.

Tomēr, kad pienāk brīdis, es lūdzu bārmenim vai kādam draugam pagatavot man Aperol Spritz. Un tad es sēžu uz balkona kaut kur priekšpilsētā, koķetējot ar glāzi oranža šķidruma rokā. Vakari ir silti un atgādina man par daudziem citiem siltiem vakariem kaut kad agrāk.
Dažreiz līst. Es sajaucu kristāldzidro kokteili, kas izrotāts ar apelsīna šķēli, un iemalkoju. Tad vēroju, kā atkailinātie ledus gabaliņi lēni, bet nenovēršami kūst.”