Rūdolfa Blaumaņa stāsts par Edgaru un Kristīni, manuprāt, ir latviešiem vislabāk zināmais no visiem stāstiem. Iespējams vienīgais, ko īsumā var izstāstīt jebkurš latvietis. Un varu arī es.

Ir meitene, kuru mīl divi puiši. Viens – skaists, stabils un normāls. Otrs – skaists, slāpstošs un nenormāls. Meitene vairāk mīl slāpstošo un nenormālo, bet precēties sliecas ar stabilo un normālo. Slāpstošais un nenormālais pierunā meiteni uz pārbaudes laiku. Meitene stabilajam un normālajam atsaka. Slāpstošais un nenormālais pārbaudes laiku neiztur, tāpēc meitene piedāvājas atpakaļ pie stabilā un normālā. Meitenei tūlīt būs kāzas ar stabilo un normālo, bet kāzu priekšvakarā atnāk slāpstošais un nenormālais un atkal aizrunā meiteni ciet.

Šis ir amorāls stāsts, un visiem būtu labāk, ja tas nekad nebūtu noticis.

Bet arī visnesaprotamākās izvēles mēdz notikt skaisti, šausminoši dabīgi un līdz asarām pašsaprotami.
Un arī pašus amorālākos cilvēkus es, kā režisors, spēju mīlēt ļoti, ļoti. Mīlēt un attaisnot neattaisnojamo.

Šis nebūs stāsts par dzeršanas postu un aklu mīlestību. Tas ir stāsts par neremdināmām slāpēm. Un slāpstošie šeit ir visi, bez izņēmuma.

“Es alkstu kāda, kurš līdzās slāptu,
Un alkstu kāda, kurš neļauj slāpt.”

Mēs parasti izvēlamies to, kurš līdzās.
Par slāpstošajiem! Priekā –
Regnārs Vaivars