„Sievietei jābūt skaistiem sejas vaibstiem un manierēm, dziļām zināšanām mūzikā, dziedāšanā, zīmēšanā, dejā un jaunajās valodās šo vārdu īstajā nozīmē, turklāt viņas izskatā, gaitā, balss skaņā, runā un izteicienos jājūt kaut kas īpaši izsmalcināts. Visām jaunajām dāmām jāprot apgleznot koku, ar rāmīšu palīdzību izšūt aizslietņus un tamborēt tabakmakus. Es nepazīstu gandrīz nevienu sievieti, kas to neprastu darīt.”   (no Dž. Ostinas romāna “Lepnums un aizspriedumi”)

Angļu rakstniece Džeina Ostina 1813. gadā izdod par hrestomātisku kļuvušo “manieru romānu” par piecām māsām, kuras izmisīgi vēlas apprecēties, bet sev vien zināmu iemeslu dēļ vairs nevēlas tamborēt tabakmakus. Režisora Klāva Meļļa interpretācijā „Lepnums un aizspriedumi” ir skumīga salonkomēdija par divu pasauļu sastapšanos elegantā laikmeta interjerā. Pieaugšanu tajā iezīmē nodevība no vistuvāko draugu puses, briedumu – atteikšanās no mīlestības un radikālām prasībām pret citiem. Lai arī pārmaiņu vēji palēnām drupina ierasto kārtību, saites starp māsām un brāļiem ir stiprākas par ideoloģiju tektoniskajām svārstībām. Izrāde vēsta par aizslietņiem un tabakmakiem, priekšautiem un lakatiņiem, virtuvēm, guļamistabām un nesamierināšanos mirklī, kad viss jau it kā ir par vēlu.