1915-1995 – tas ir laika rāmis, kurā XX g.s. Latvijā, Rīgā dzīvoja viena deju skolotāja, kuras skolnieku skaits mērāms tūkstošos. Viņas dzīves laikā par viņu bija dzirdējuši visi. Annas Zvaigznes lugā, istabā ar teicamu dejas grīdu sadzīvo divas kundzes. Viena gatavojas deju stundām un ballēm. Šķiet, ka viņa tepat vien ir un nekur nav aizgājusi, bet tai pašā laikā liekas, ka viņas nav bijis vispār, jo viņa nepieder pie tiem, par kuriem runā, kurus citē, kurus iekļauj kultūras kanonā. Nu, kas, galu galā, ir tādas balles dejas? Bet istabā dzīvo arī “Stubenhocker”. Šai sievietei deja ir viss. Tā ir sieviete, kuras vēriens, ar kādu īstenoti mākslinieciskie mērķi, kuras dzīves laikā pieredzētas vēsturiskās pārmaiņas un piemērošanās jaunai kārtībai, padara viņu par izcilu, unikālu paraugu mūsdienu cilvēkam. Radoša personība, kas ir dzīva pat pēc savas aiziešanas.

Istabā top nebeidzams dzīvesstāsts - daudzbalsīga daudzu Stubenhocker’u saruna ar sevi un tiem cilvēkiem, kuriem viņa, kā pašai šķiet, veltījusi savu dzīvi, un arī ar tiem, kuros viņa patiešām ir dzīva. Izrāde ir par to, kā mēs atspoguļojamies sev un citiem, kā mēs turpināmies un pārtraucamies un kā vienā dzīvo daudzi un daudzajos – viens. Kas un kā veido mūsu identitāti, kur ir māksla, kur - darbs un dzīve, un kur - fikcija.