“Man pieder savāds dzīvnieks, pa pusei kaķēns, pa pusei jērs. Tas ir mantojums no tēva. No kaķa – galva un nagi, no jēra – lielums un auguma uzbūve, no abiem – acis, šaudīgas un mežonīgas. Reizēm viņš uzlec man blakus klubkrēslā, atbalsta priekškājas man uz pleca un pieliek purniņu pie auss, it kā mēģinātu ko teikt un pēc tam skatās, kā teiktais mani iespaidojis. Lai izpatiktu, es izliekos, ka esmu sapratis, un pamāju ar galvu.” Francs Kafka “Krustojums”. “Dievišķs fakts” ir Franca Kafkas īsstāsta “Krustojums” skatuves interpretācija, kuras pamatā ir režisora personisks stāsts par savas izcelsmes apzināšanos. Izrādes veidošanas procesā tas cieši savijies ar radošās komandas pieredzi un pārdomām par piederību un mantojumu. Režisors Rūdolfs Gediņš sadarbībā ar dramaturģi Lailu Burāni un līdzautoriem – dejotājiem Annu Novikovu, Elīnu Lutci, Evu Kronbergu un Ivaru Broniču – pētījis, kā viņu dzīvi un identitāti ietekmē piešķirta piederība – ģimene un vide, kurā tiekam audzināti, – un iegūta piederība – cilvēki, kurus izvēlamies par saviem draugiem un partneriem. Kā mēs sadzīvojam ar emocionālo mantojumu, kas pie mums nonācis, un ko mēs nododam tālāk? Izrādes materiāls tapis rūpīgi strukturētā mēģinājumu procesā, kurā katrs dejotājs attīstījis savu individuālo stāstu un horeogrāfisko materiālu, kas, saglabājot savu neatkarību, rada kontekstu viens otram un saskarsmes punktus izrādē. “Dievišķs fakts” ir izrāde par mani – šāds žanra raksturojums vienlaikus norāda uz katra radošās komandas dalībnieka ieguldījumu darba tapšanā, kā arī izrādes tēmu klātbūtni katra cilvēka dzīvē. “Man bija svarīgi veidot izrādi, kurā nav paviršības, formalitātes vai melu. Kopā ar komandu centāmies apzināties, kuros brīžos uzskatām sevi par pasīviem apstākļu upuriem un kuros – par lēmumus pieņemt spējīgām radībām, kas veidos apstākļus un veiks izmaiņas saskaņā ar savām sajūtām, vēlmēm un vajadzībām,” – tā par izrādes tapšanas procesu saka režisors Rūdolfs Gediņš.