Izrādes atklāj, kā grāmatas un lasīšanas process gadsimtu gaitā veidoja Latvijas teritorijas iedzīvotāju identitāti un palīdzēja sasniegt valsts idejas īstenošanu. Izmantojot piecas grāmatas, kas radītas dažādos Latvijas vēstures posmos, ir tapuši pieci formas ziņā atšķirīgi, taču konkrētajam izdevumam atbilstoši iestudējumi. Trešās Atmodas laika ieskaņās iznākušais, mašīnrakstā pavairotais un no rokas rokā konspirācijas apstākļos izplatītais žurnāls “Auseklis” (1987—1988), pirmā un vairāku gadsimtu laikā vispopulārākā sprediķu grāmata latviešu valodā Georga Manceļa “Jauna latviešu sprediķu grāmata”, kā arī jau hernhūtiešu rokrakstos latviešu lasītāju sasniegušie un pirmpublicējumu 1905. gadā piedzīvojušie Garlība Merķeļa “Latvieši” bija nozīmīgi nacionālās pašapziņas veidotāji. Savukārt kā lasīšanas, tā pašapziņas veicināšanas vēsturē īpašs izrādījās Daniela Defo romāna “Robinsons Krūzo” pirmais tulkojums. Tas spēja aizraut 19. gadsimta cilvēkus, viņus padarot par uzcītīgiem lasītājiem, kuri pēc tam ar zinātkāri varēja sekot jaunlatviešu idejām, bet viņu bērni un mazbērni – jau paši “uzrakstīt” un “izlasīt” brīvu Latviju. Atklājot mūsu valsts liktenī būtisku lappusi, viena no izrādēm pievēršas 1939. gadā izdotajai Kārļa Ulmaņa režīmu slavinošajai grāmatai “Pieci gadi”, kas lietota propagandas nolūkos.