Itāļu vizuālās, skaņu un teātra mākslinieces Frančeskas Grilli jaunākā izrāde aizsākās ar interesi par cilvēkiem, kuri ir izstumti no sabiedrības, un ideju par gaisu kā substanci, kurā mēs nepārtraukti dalāmies, to ieelpojot un izelpojot. Telpā, kur gaiss un laiks šķiet sabiezējis un ieguvis taustāmu formu, aktieru elpošanas ritms rada asociācijas ar tuvumu un tālumu, klātbūtni un atsvešinātību, gaisu kā, iespējams, pēdējo, kas pieder ikvienam un visiem kopā.