Šis stāsts ir par divu vīriešu sarunu, kura nevarēja nenotikt, lai arī sākās šķietami nespeciāli. Jānis un Zigmārs satiekas uz aizsalušā Liepājas kanāla – viens uz ledus dzīvo jau nedēļu, iekārtojis sev kārtīgu bļitkotāja telti, otrs – dodas pašam nezināmā virzienā pēc samērā vētrainas nakts “Fonteinā”. Viens ir pārguris no ģimenes dzīves pienākumiem un atbildības uzņemšanās pārējo priekšā, otrs cenšas aizmukt no lēmumu pieņemšanas, ka nu taču beidzot tā kā būtu jāsāk dzīvot pieauguša vīrieša dzīve – ar bildinājumu un bērniem. Rezultātā – pārliecinot viens otru par to, kā tad labāk būtu rīkoties, viņi atbild tieši uz sev būtiskajiem jautājumiem par to, kā būt.