Wednesday’s child is full of woe,
Thursday’s child has far to go…

Trīs jaunieši runā ar skatītājiem par to, ko grūti izteikt vārdos. Viņi aizved atmiņās, pamazām aizvietojot ierastos bērnības tēlus ar pāridarījuma un atstumtības stāstiem. Izrāde atklāj jaunības pieredzi, fantāzijas un sapņus, ko caurvij zinātnisks izklāsts par to, kas notiek ķermenī un smadzenēs vardarbības laikā. Režisore ļauj jaunajiem aktieriem būt pašiem, viņi nespēlē mums, bet kopā ar mums un mūsu iztēli. Cik tuvu iespējams pietuvoties otra pieredzei? Vai to vispār var saprast?