Sapņoju par tevi, kad esmu tevī Skatos tevī, kad esmu tālu prom. /Baložu pilni pagalmi, “Labākā šaipus piena ceļa”/ Solveiga apsolīja gaidīt Pēru Gintu atgriežamies no viņa klejojumiem un sevis meklējumiem. Viņa savu solījumu turēja. Un gaidīja visu savu dzīvi. Cik ilgi ir iespējams gaidīt un par ko šī gaidīšana pārvērš cilvēka dzīvi? Izrādes “Gaidot Gintu” pamatā ir sarunas ar sievietēm, kuras dalījušās ar saviem stāstiem. Tie ir stāsti par vientulību, cerībām, ilūzijām, abstraktu romantiku un par kādu mitoloģizētu mīlestību, kuras realitātē, iespējams, nemaz nav. Izmantojot Henrika Ibsena arhetipiskos tēlus no lugas “Pērs Gints” kā iedvesmas avotu, izrādes radošā komanta mēģina pētīt “mūsdienu Solveigas”un to, kas īsti katram no mums ir mīlēstība. Vai “īstā mīlestība” var būt spēcīgas jūtas pret cilvēku, kurš tev nav blakus un nemīl tevi tā, kā to vēlies tu? Cik daudz mīlestībā ir egoisma, un vai vispār ir iespējams just ko patiesu pret izdomātu tēlu? “Gaidot Gintu” nemeklē vainīgos, bet piedāvā paskatīties uz sevi un uz mīlestību no malas.