Vladimirs Majakovskis (1893 – 1930), būdams komunisma idejas apoloģēts pēcrevolūcijas laika Krievijā, ar savu jūtīgo dvēseli agri pamanīja kroplības, kuras kā nezāles sakuploja sabiedrībā, kaut arī tai vajadzēja kļūt par paraugu visai pasaulei. Diemžēl - kopš Ādama grēkā krišanas cilvēka daba nemainās. Viens politiskais režīms var aizstāt citu, taču, kolīdz iestājas relatīvs miera periods, cilvēks sāk spītīgi demonstrēt to, kas viņam allaž liek atteikties no paradīzes atslēgām neskaitāmo reizi. Lugas 1. cēlienā “vienkāršais” strādnieks Prisipkins tiek izprecināts, bet kāzu mielastā notiek negadījums – sākas ugunsgrēks. Lugas 2. cēliens notiek pēc 50 gadiem – celtnieki atrod aizgruvušu pagrabu, bet tajā – ledus klucī iesalušu cilvēku. Ko ar viņu iesākt? Pats Majakovskis savai lugai “Blakts” (1928) devis apzīmējumu – fēriska komēdija, proti, neticama komēdija, un Latvijā šis darbs ir pirmiestudējums.