1875. gadā „Tēvzemes piezīmju” pirmajos numuros Fjodors Dostojevskis publicē jauno romānu „Pusaudzis”. Tagad šis sacerējums, kas sarakstīts pirms 140 gadiem, iegūst absolūti mūsdienīgu skanējumu vēsture „pati kož sev astē” – tās pašas problēmas, šausmas un tās pašas parastās, materiālās, neremdināmās vēlmes.

Arkādijs Dolgorukijs, jauns cilvēks, savā attīstībā vēl pusaudzis, meklē ceļus, veidu, kā kļūt par savas dzīves pavēlnieku. Šī zēna ideja jau sākotnēji ir maldīga un viņa gadījumā neīstenojama, bet arī mūsdienās gandrīz neko nav zaudējusi no savas pievilcības. Zēnam jau sākotnēji gribas vienkārši būt ļoti bagātam, lai viņam būtu daudz naudas, vienalga no kurienes, un tad, viņaprāt, būs arī vara pār visiem cilvēkiem pār sievietēm, pār ienaidniekiem. Viņš iziet cauri visam – idejai, kaislībām, spēlei, mīlestībai un, visu beidzot, kļūdām, kas viņa dzīvē gandrīz izraisa krahu. Viņa nervozā, vientuļā, nepastāvīgā un neapdomīgā daba mētājas un sabrūk, bet pašās beigās tomēr saglabā mums cerību, ka stāsta beigās viņš atbrīvosies no „pusaudža” maskas un atradīs savu ceļu.

Līdzās Arkādijam Dolgorukijam mēs satiekamies ar dažādiem jauniem cilvēkiem.

Laikam taču mūs piesaistīja tieši „Pusaudžu” varoņu jaunība un viņu apbrīnojamā līdzība ar šodienas jaunajiem cilvēkiem kaut pasaule mums apkārt ir pavisam cita, tomēr kaut kas „atgriežas savā vietā”, bet dižiem rakstniekiem raksturīga dīvaina gaišredzība un māka domāt nākotnei.

Spoži sarakstītais Dostojevska psiholoģiskais stāsts sniedz jaunajiem aktieriem lielisku darba materiālu. Nervozas, kustīgas, pretrunīgas dabas varoņi teātrim allaž bijuši pievilcīgi. Ceram, ka izrāde „Pusaudzis”, kuru asā, gandrīz detektīvstāstam līdzīgā sižeta dēļ nodēvējām par trilleri, varēs noturēt skatītāju spriedzi, neļaujot viņiem atgūties līdz pašam finālam.