Dokumentālā teātra izrāde „Zudušie dārzi“ stāsta par kādu konkrētu vietu un notikumu. 2013. gada maijā saskaņā ar Rīgas Brīvostas attīstības plānu mazdārziņu kolonijā, kas plešas netālu no Bolderājas, tika attīrīta eja dzelzceļa būvniecībai. Cilvēki zaudēja savus dārzus, sētas tika nojautas, koki – nocirsti, namiņi – nodedzināti vai aizšķūrēti. Tas atstāja neizdzēšamas pēdas dārznieku dzīvēs, kuriem šovasar vairs nav kur doties. Daudzi sāka iekopt savus dārzus pirms 40 gadiem, uzlabojot purvainās vietas tā, lai tajās varētu augt koki, ienākties augļi un dārzeņi un uzziedēt puķes.

„Zudušo dārzu“ skatītāji dosies uz mazdārziņiem, lai tiktos ar pārvietotajiem dārzniekiem un Rīgas brīvostas pārstāvjiem. Viņi izstāstīs katrs savu stāstu un atcerēsies maija notikumus, kad šī dzīvā lokālā aktivitāte tika upurēta globālās biznesa struktūrās sakņotu attīstības projektu vārdā.

Asja dārzu nopirka savam tēvam pirms trīsdesmit gadiem, lai viņam būtu ko darīt un dzīvei parādītos jēga. Pēc tēva nāves Asja turpināja kopt dārzu, jo tā bija viņas labākā atpūta. Kādu dienu viņa ieradās dārzā un atrada to nodedzinātu līdz melnzemei. Asja uzrakstīja Rīgas Brīvostai vēstuli, lūdzot paskaidrot, kādēļ neviens viņu par to nebrīdināja.

Anatolijs un viņa sieva mazdārziņā audzēja augļus un dārzeņus, tādēļ viņiem nekad nebija jābrauc uz tirgu. Šopavasar abi noskatījās, kā nocērt viņu ziedošo augļu dārzu. Anatolijs noīrēja ceļamkrānu un pārcēla savu dārza māju 30 metrus tālāk no tās oriģinālās vietas, ārpus topošās dzelzceļa līnijas.

Jūrnieks Kostja mīlēja savu dārza māju. Tajā pulcējās draugi un ģimene, lai kopīgi paēstu, iedzertu, klausītos mūziku. 1976. gadā, kad dēlam bija 2 gadi, Kostja iestādīja ozolu. 40 gadus vēlāk viņa koks tika iznīcināts.

Katru dienu pēc darba Gaida devās uz savu dārzu, lai strādājot, peldoties un makšķerējot atpūstos. Tagad viņa nezina, ko iesākt ar savu brīvo laiku, jo dārza vairs nav.