Izrādē ir stāsts par 75 gadus veco Ņinu, pie kuras mājās atgriezies dēls Valdis. Ņemot talkā no Īrijas līdzpaņemto trimmeri, klēpjdatoru un sapņus par jaunu dzīvi, viņš vēlas dzimtajos laukos būvēt eko ciematu. Dēla spārnotos plānus un to tūlītēju realizēšanu iztraucē tur valdošā kārtība, viņa paša pagātnes rēgi, kā arī viņa mātes mīlestība uz kādu jaunekli – 25 gadus veco kaimiņu puisi Andi.

"Es centos gleznot tā, lai ikviens varētu saprast, ka šie ļautiņi, kas tur spuldzes gaismā tiesā savus kartupeļus, ar šīm pašām rokām arī rakuši zemi," teicis Vincents Van Gogs par gleznu "Kartupeļu ēdāji".

Kādā Latvijas ciemā gandrīz tādā pašā virtuvē, gandrīz tādas pašas spuldzes gaismā, pie gandrīz tāda paša galda sēž gandrīz tādi paši cilvēki – kartupeļu ēdāji.

Izrāde stāsta par cilvēkiem un paaudzēm, kuri bijušo un esošo sistēmu ēnā nespēj pielāgoties un rast savu identitāti. Viņi dzīvo pašu rokām nemākulīgi radītajā absurdajā realitātē. Arī no civilizētās pasaules atgriezies sprīdītis nespēj šo nestabilo kārtību mainīt. Galu galā ar paša dzītā alkohola pudeli rokās mūsu varonis stāv lauka vidū, brīnišķi skaistās Latvijas ainavas ieskauts. Un ļaujot ikdienas klusajām dabām notikt, viņš sev jautā Kur stādīt un kur ēst savus kartupeļus? Un vai vispār ir vērts tos stādīt? Latvieti, sper soli pretī savai patiesajai dabai, lai cik raupja un kartupelim līdzīga tā arī nebūtu!