Par Hērodejas meitas, izaicinoši skaistās Salomes deju un Jāņa Kristītāja asiņaino galu stāsta Marka un Mateja evaņģēliji. Meitene, kas ar savu deju kļūst par vienu no mūžīgajiem mākslas darbiem, iedvesmojusi neskaitāmus rakstniekus, dzejniekus, māksliniekus un komponistus viņu iemūžinājuši Stefans Malarmē, Heinrihs Heine, Gistavs Flobērs, Ticiāns, Pīters Pauls Rubenss, Džovanni Batista Tjepolo, Gistavs Moro, Obrijs Bērdslijs, Gustavs Klimts, Rihards Štrauss. Un savā ģeniālajā drāmā un skaistākajā jebkad sarakstītajā lugā „Salome" (1891) - Oskars Vailds. Sava laika kultūras un mākslas simbols, skaistuma apustulis un paradoksu princis Oskars Vailds attiecās pret skaistumu kā ticīgais pret Dievu, likdams estētikas reliģiju kristīgās reliģijas vietā. Pagāniskās saldkaisles un kristietiskās morāles sadursme grēku padara dziļi poētisku un apreibina prātu juteklisko tēlu orģijās. 1920. gadā nodibinot Dailes teātri, Eduards Smiļģis iestudē „Salomi" jau pirmajā sezonā un pats izrādē tēlo Hērodu. „Mīlestības noslēpums ir lielāks nekā nāves noslēpums," saka Salome dažus mirkļus pirms nāves. Mīlestības iznīcinošā kaislība var tikt piepildīta vienīgi nāvē. Atrisinājums nāk kā lavīna, noslēgums ir pārsteidzošs un satricinošs. „Salome" ir kā smagas, apdullinošas smaržas, kā biezs, salds, lipīgs vīns - vai varbūt asinis?