Visas trīs "Katastrofu triloģijas" izrādes ir par to, kā aizkustinoši, komiski un ar cerību izstāstīt stāstu. Pat tad, ja pats stāsts ir tik bezcerīgs un skumjš, kā Alisei Bellai, kas par laimi, mīlestību un draudzību samaksā šausminošu cenu.  

Es uzaugu laukos. Man nepatika mans tēvs. Es mīlēju savu brāli. Es devos uz pilsētu un satiku vīrieti. Man bija jāmana vārds un pagātne, lai būtu ar viņu kopā. Un es to izdarīju ar prieku. Kāds cits vīrietis atklāja manu noslēpumu un draudēja nogalināt. Es mēģināju viņu apturēt, bet viņš mani nogalināja. Pirms nāves es redzēju tēlu no pagātnes, no manas dzīves laukos, ko nekad nebiju aizmirsusi. Es atstāju vīrieti, kura dēļ es mainīju savu vārdu, es atstāju mūsu meitu Hannu. Es ceru, ka uz priekšu ies labāk. Labu veiksmi vīrieti, kura dēļ es mainīju savu vārdu, labu veiksmi Hanna!

2006. gadā iestudētā "Alise Bella" ir pirmā daļa Lone Twin Katastrofu triloģijā, kas stāsta stastu par konfliktu ieskautu mīlestību. Drūmais stāsts kontrastē ar spožu, savdabīgu spēles metodi, kad pieci aktieri strinkšķina ukuleles un ik pa brīdim stāstījumu pārvērš optimistiskā dziedājumā. Šķietami neadekvātajā manierē, kādā tiek atklāts Alises skumjais liktenis, arī slēpjas Vientuļo dvīņu teātra burvība - jebkuru pasaules katastrofu viņi izstāstīs kā cerību pilnu stāstu, nodejos kā priecīgu deju, nospēlēs kā dzīvi apliecinošu dziesmu. Pat nāve nav nekas cits kā dzīves apliecinājums. Pēc visām trīs Katastrofu triloģijas izrādēm šo valodu šķiet apguvuši arī skatītāji.