1841. gada 10. jūnijā Krievijā piedzima puisēns. Sešu gadu vecumā zaudējis vecākus, viņš nonāca smagas slimības gūstā. Abas viņa tantes viņu ārstēja kā prata - viena ar rīkstēm, otra ar glāstiem, tomēr divdesmit četrus savas dzīves gadus šis cilvēks pavadīja idiota stāvoklī, līdz rūpju pilnie pūliņi vainagojās ar panākumiem un atradās ārsts, kurš prata palīdzēt. Un tā 1867. gada 27. novembra rītā pēc vairāk nekā četriem gadiem no Šveices dzimtenē atgriezās jauns cilvēks - izārstējies, atlabis, vesels un pilns dzīves alku, cerību un ticības. Viņš satika ļoti daudz labu cilvēku. Jaunais cilvēks viņus visus ļoti mīlēja, bet jau pēc pusgada šis jaunais cilvēks kopā ar savu draugu Parfjonu Rogožinu nodzīvoja savu pēdējo - 1868. gada 4. jūlija - nakti, pēc kuras kļuva par idiotu uz visiem laikiem. Jo viņš mīlēja Nastasju Fiļipovnu, kura piecpadsmit gadu vecumā bija nokļuvusi izvirtuļa gūstā, savu sirdsdraugu Parfjonu, kurš bija audzis, tēva irbenāju nūjas iespaidots un pilnīgi brīvs no izglītības sloga, savu gaismas eņģeli Aglaju Ivanovnu, kurai kopš dzimšanas tika meklēta laba laulību partija. Viņš mīlēja arī visus citus un, kaut gan pievilka viņus kā magnēts, tomēr mīlēja mazliet vairāk nekā pieklājas, uzticējās mazliet vairāk nekā pieņemts, domāja mazliet dziļāk nekā liek saprāts - savādajam jauneklim taču trūka dzīves pieredzes, vai ne?