Moljērs saraksta "Tartifu", piešķirot tam komēdijas, gandrīz farsa raksturu. Iedvesmu tai viņš smeļas no itāliešu delartiskās komēdijas, ko vienmēr ir apbrīnojis. "Tartifs" daudziem no mums ir nozīmīga luga, jo arī mūsdienās šis metafiziskais un vienlaikus ļoti konkrētais tēls apliecina, ka joprojām dzīvo - mēs turpinām radīt tartifus sevī, pārsniedzot laikmetu un kontinentu robežas.

"Tartifs" ir īpašs mūsu neglītuma, smieklīguma, muļķības un skaistuma spogulis. "Tartifs" ir luga, kas atšķir patieso no nepatiesā, oriģinālo no kopijas. Un tieši, tas ir teātra cilvēku ieradums - atpazīt lietas un cilvēkus, prast atšķirt masku no sejas. Mēs dodamies uz teātri klausīties un skatīties Moljēra personāžus un par tiem smieties, un tie ir šarmanti gara svētki. Moljērs pieder gan savam, gan mūsu laikmetam, jo viņa teātri veido dzīve un cilvēce. Taču cilvēcei, kā mēs zinām, vecuma nav.