Viss cilvēka mūžs sastāv no atsevišķiem dzīves posmiem. Kaut ko mēs varam pastāstīt par savu bērnību, kaut ko par mīlestību, nodevību, ģimeni. Zināms skaits notikumu – tā arī ir mūsu dzīve. 
Tā arī šī izrāde sastāv no vairākiem atsevišķiem notikumiem – etīdēm. Izrāde ir bez vārdiem, ir tikai mūzika un mazo koka ķermenīšu plastiskās kustības. 

Daži pusaudži atrod pilnīgi vienādas koka lelles, kurām nav seju, zilā un baltā krāsā. Viņi sāk ar tām darboties – piesiet diegus leļļu rokām un kājām, vai gluži otrādi – tos nogriezt. Jo lelle taču ir nedzīva. Vai tā tikai šķiet? 

Pamazām lelles pusaudžu rokās kļūst līdzīgas cilvēkiem. Un izrādās, kaut arī absolūti vienādas, tās var būt arī ļoti atšķirīgas. Tāpat kā cilvēki. Bērni, sirmgalvji, aklie, klibie, mākslinieki, noziedznieki, ciniķi, romantiķi...Viņi iepazīstas, veido attiecības, starp viņiem izaug mīlestība, greizsirdība, draudzība, naids.
Arvien vairāk notikumos ienāk cietsirdība, pat nāve.
Bet – marionetes taču ir no koka, viņām nesāp, viņas taču nevar mirt?
Bet mirušas tās atkal ir tik ļoti vienādas... 

Rodas jautājums- kāpēc cilvēki, piedzimstot tik vienādiem, dzīvi dzīvojot, kļūst tik dažādi? Kāpēc cilvēki viens pret otru ir ļauni un pat nogalina?
Kāpēc mēs nejūtam citu cilvēku sāpi?
Kāpēc mēs baidāmies ļauties mīlestībai?
Kāpēc mēs baidāmies rīkoties drosmīgi un cēli? 

Izrāde uz jautājumiem atbildes nedod un nemoralizē.
Koka leļļu ķermenīši aktieru rokās izspēlē dažas epizodes no cilvēku dzīves. Bet cilvēka dzīve jau arī sastāv tikai no epizodēm...