R. Blaumaņa novele „Nāves ēnā" ir viens no latviešu literatūras eksistenciālākajiem darbiem (vēl ilgi pirms šī virziena teorijas rašanās, kad tas notika Rietumeiropā), kad cilvēks, nostādīts izvēles priekšā, ir spiests atklāt savu patieso dabu. Turklāt uz ledus gabala R. Blaumaņa sapulcētie cilvēki pārstāv dažādus sociālos slāņus un latviešu nacionālā rakstura īpatņus. „Bija cilvēks, un pēkšņi vairs nav cilvēka", skumji secina viens no noveles varoņiem - vecais Dalda, kad viens izmisušais no ledus gabala peldus bija mēģinājis sasniegt krastu, bet pazudis jūras ūdeņos netālu no krasta. Kurš gan nezina stāstu par zvejniekiem, kurus uz atlūzuša ledus gabala dzen arvien tālāk jūrā. Kad izsīkst pēdējie pārtikas un dzeramā ūdens krājumi un ledus gabals kļūst arvien mazāks. Un kad beidzot parādās laiva, kurā var izglābties, bet tajā visiem nepietiek vietas. Tiek vilktas lozes, - kam lemts dzīvot - labajiem vai veiksmīgajiem - tas ir viens no noveles jautājumiem. Jaunais režisors Mārtiņš Eihe šo visiem zināmo Blaumaņa darbu, aprakstīto notikumu un tā nosaukumu skata daudz lielākā amplitūdā. Un režisors neturas pie Blaumaņa doto tēlu skaita, tāpēc aktieriem nav piešķirtas konkrētu varoņu lomas, daudz svarīgākas ir šo tēlu sajūtas, domas un izvēle. Jo M. Eihes lakoniskā skatuves ietērpā tapušais izrādes stāsts būs par nāvi, kuras ēna stāv pāri cilvēkam, jau piedzimstot. Par nāvi kā parādību, kura nekad nav un nebūs izzināma. Jauno režisoru interesē arī seno latviešu attieksme pret nāvi, bērēm, bedībām, tāpēc daļu izrādes teksta sastādīs režisora un aktieru atlasītas tautasdziesmas par šo parādību. Mārtiņš Eihe izrādi veidos kā analītisku sarunu par nāvi un cilvēka spēju tai stāvēt pretī, un tikpat daudz, cik spēlē būs iesaistīti aktieri, tiks mēģināts izaicināt domāt skatītāju.