Stāsts par Jāzepu un viņa dzimtu nāk no tālas, senas tumsas. Mums sasniedzamu to padara ne sveces gaisma, bet melnas burtu zīmes uz balta papīra Bībeles lappusēs. Tas ir stāsts, pilns tiecības un baiļu. Par izredzētību, skaudību, mīlestību, izturību, piedošanu. Šī opera nevar nebūt jauna, jo jauni ir tās veidotāji, kas savās dzīvēs vēl tikai tuvojas pusmūžam. Pagaidām mēs nespējam pagriezt laiku atpakaļ un nokļūt pie Jāzepa, ieraudzīt viņu un viņa dzīvi. Bet, lūkojoties uz stāstu par Jāzepu, mēs pārliecināmies, ka jūtas ir mūžīgas un to pašu, ko izjuta Jāzeps, mēs visi piedzīvojam vēl un vēlreiz.