„Bija reiz cilvēks – un nu vairs nav. Tikai vārds palicis – Soņa...” (Tatjana Tolstaja) „Soņa” ir impresionistiska miniatūra – stāsts par vientuļu, dīvainu sievieti, ar kuru liktenis izspēlē ļaunu joku, kas vienlaikus kļūst par viņas dzīves lielāko laimi. Stāsts par sievieti ar zirdzisku seju, bet lielu sirdi. Izrāde ir arī stāsts par balto un rudo klaunu (G.Āboliņš un J.Isajevs), kuri mēģinās slepeni iekļūt sieviešu pasaulē un izzināt tās noslēpumus.