Gribētu atgādināt kādu jauku stāstu, kas varbūt nemaz nav pasaka, jo reiz taču tas varēja arī notikt - nu jūs jau droši vien zināt tos laikus un to lielo mežu, kur visi zvēri sarunājās cilvēkiem saprotamā valodā. Šī meža vienā malā dzīvoja maza meitenīte un viņas māmiņa, be otrā malā - meitenītes vecmāmiņa. Pie meitenītes bieži viesojās Mežsargs, taču viņam bija vēl divi kaimiņi - vienmēr gulošais rīma Dzirnavnieks un ātrrunātājs lielībnieks Skroderis Peksis. Jūs jau droši vien uzminējāt, kā sauca meitenīti? Nu, protams, ka tā ir Sarkangalvīte, jo reiz vecmāmiņa viņai bija uzdāvinājusi sarkanu cepurīti. Bet tad... mežā parādās Vilks. Izskatās, ka nesanāk nekāda intriga, jo viss zināms kā sliktā detektīvstāstā, tomēr intriga šai pasakā ir, taču tā paslēpta citur. Šo Kārļa Briknera pasaku Valmieras Drāmas teātrī atdzīvinājis režisors Oļģerts Kroders, kuram šī ir jau trešā "Sarkangalvīte" - kādus trīsdesmit gadus atpakaļ kopā ar Liepājas Sarkangalvīti Anitu Kvālu izauga vismaz trīs paaudzes, arī tie gudrinieki, kas stāvēja skatuves malā un norādīja, kur aktieriem jāiet un kas jāsaka. Jaunā Rīgas teātra Sarkangalvītes Sandras Kļaviņas pielūdzēji bija nedaudz kautrīgāki. Valmieras Sarkangalvīte nu būs Māra Mennika. Atgriežoties pie izrādē solītās intrigas - tā meklējama aktieru spējā katrā izrādē no jauna radīt un pārrakstīt savu lomu, kuras nianses atkarīgas no mazā skatītāja, kuram jautās, kuru uzklausīs un respektēs. Un, protams, ka visjautrākais un svarīgākais šai no galvas zināmajā pasakā jebkuram lielam vai mazam skatītājam būs pamanīt, kā savu dziesmu nodziedās Daces Evesas vai Ināras Ieviņas Māte, kā Leldes Kalējas Vecmāmiņa duelēsies ar Vilku, kā Aigara Vilima Mežsargs komandēs savu vilkķērāju komandu, kā Agra Māsēna vai Arnolda Oša Skroderis Peksis skries no bailēm kā zaķis, kā kārtējo reizi stāvus aizmigs Tālivalža Lasmaņa vai Jura Laviņa Dzirrnavnieks, kā Imanta Strada Maisu audējs lietišķi aizturēs Vilku, kā Skaidrītes Putniņas Lācenīte meklēs savu medus podu un kā Krišjāņa Salmiņa piemīlīgais Vilks dejos fokstrotu... Pārējais kā pasakā - jo beigas vienmēr ir laimīgas, bet tas jau netraucē katru reizi atkal no jauna priecāties par laikiem, kad vienīgais Vilka netikums bija tas, ka viņam negaršoja medus, un kad Mežsarga bises nekad, nekad nešāva..