Arkādija Kaca režijā top viena no spilgtākām Nacionālā teātra izrādēm šajā laika posmā – nostrādāta formā, ar spožu aktierspēli un precīzi izceltu tēmas aktualitāti – cilvēks, kas apzināti mēģina sekot saviem ideāliem un neiekļauties sistēmā agri vai vēlu top salauzts, turklāt to izdara viņa tuvākie cilvēki. Ideālists Žadovs kalpo kā ierēdnis pie sava tēvoča Višņevska, kvēli mīl savu jauno sievu Poļinu un tic, ka, godīgi strādājot, iespējams pacelties pa karjeras kāpnēm. Savukārt Poļina, mātes un māsas ietekmēta, mēģina Žadovu mācīt pielāgoties, glaimot, pievērt acis, jo tā ātrāk var tikt pie ienesīgas vietas un attiecīgi pie naudas.

Par izrādes centrālo skatu, kas vienmēr beidzas ar publikas aplausiem, izvēršas Ulda Dumpja tēlotā vecā ierēdņa Jusova deja, kurā mākslinieciski pārdomātā Alberta Kivlenieka horeogrāfijā tiek radīts iespaids, ka Jusovs piespiež dejot visus apkārtējos un dara to arī pats. Savukārt izrādes mākslinieciskā kulminācija ir Žadova monologs, kurā Ulda Anžes varonis vēršas pie publikas personiskā grēksūdzē par savu laiku, mīlestību, naudu un vietu.