Sākot darbu mākslinieciskā vadītāja amatā, Mihails Gruzdovs ir iecerējis veidot Dailes teātra Laboratoriju - struktūru, kas rosinātu tapt visdažādākajiem mākslinieciskajiem eksperimentiem, dotu iespēju aktieriem, režisoriem, dramaturgiem aizvien jaunās, neizzinātās radošo meklējumu teritorijās. Pirmais darbs šīs Laboratorijas ietvaros būs krievu dramaturga Nikolaja Jakimčuka eksistenciālā komēdija Dž. Dž. Džilindžera režijā - "Trīs draugi - Hemingvejs, Selindžers, Bekets", kurā spēlēs Kultūras akadēmiju tikko absovējušie aktieri - Lauris Dzelzītis, Gints Grāvelis, Aldis Siliņš un Helēna Vasiļevska. Pats rakstnieks lugu raksturo šadi "Hemingvejs, Selindžers un Bekets reālajā dzīvē nekad nav tikušies. Es tos savedu kopā. Šīs izfantazētās tikšanās gaitā tie cenšas izprast pasauli un cits citu. Viņi tiecas sadraudzēties un lugas finālā pat ir ar mieru kopīgi radīt kādu jaunu tekstu. Trīs 20. gadsimta klasiķi spēlējas ar savas daiļrades motīviem un pasauli... Kāpēc tieši Hemingvejs, Selindžers un Bekets? Manuprāt, viņi ir vismīklainākās personas 20. gadsimta literatūras vēsturē. Kaut vai Selindžers. Neviens nezina, ar ko rakstnieks nodarbojas pēdējos 30 gados. Viņa vientulība ir tīta noslēpumā. Varbūt cēlonis slēpjas tajā apstāklī, ka Džona Lenona slepkava dievināja romānu "Uz kraujas rudzu laukā"? Iespējams, ka, to uzzinot, Selindžers nosprieda, ka netīši ir izlolojis slepkavu? Vai arī - Hemingvejs! Varētu šķist, ka viņa dzīve taču ir kā uz delnas... Bet palūkojoties, cik daudz leģendu un mītu apvij šo cilvēku. Un - Bekets, kurš pēdējos dzīves gadus pavadījis Parīzē, būdams no visa savrup? Ikviens no viņiem apzināti nošķīrās no ļaudīm. Kāpēc?... To visu es pūlos saprast. Sievietē, kura lugā uzrodas, katrs atpazīst savu mīļoto. "Viņa" - tas ir dzīves veids, nolemtība un tajā pašā laikā - nepiepildāma sapņa iemiesošanās..." Režisors Romāns Viktjuks par N.Jakimčuka lugu ir teicis "Šo vientuļo dvēseļu apvienojums ir Dieva dvēseles atspīdums... Lugā tas ir panākts - neticami! Nikolajam ir stāvējis klāt Dievs!" Ernests Hemingvejs (Hemingway) (21.07.1899. - 02.07.1961.) - amerikāņu rakstnieks. Dziļi ietekmējis Eiropas un Amerikas literatūru. Bijis kara žurnālists. Hemingvejs ir viens no ievērojamākajiem "zudušās paaudzes" rakstniekiem. Rakstījis suģestējošu, koncentrētu, askētisku prozu. Hemingveja darbos milzīga nozīme zemtekstam, daudzšķautnainam dialogam, simbolikai, ironijai. Pasaules slavu ieguvis ar romānu "Un saule lec" (1926) un "Ardievas ieročiem" (1929). Spānijas karam veltījis reportāžas, lugu "Piektā kolonna" (1938) un romānu "Kam skanēs zvans" (1940). Pēc 2. pasaules kara sarakstījis romānu "Pāri upei koku paēnā" (1950), simbolisku stāstu "Sirmgalvis un jūra" (1952) - līdzību par cilvēka neuzvaramību. Pulicera prēmijas (1953) un Nobela prēmijas (1954) laureāts. Džeroms Deivids Selindžers (Salinger) (01.01.1919.-) - amerikāņu rakstnieks. Pasaules slavu ieguvis viņa romāns "Uz kraujas rudzu laukā" (1951), kas vēstī par garīgi bagāta, viegli ievainojama pusaudža mēģinājumu aizbēgt no melīgās un konformistiskās pieaugušo pasaules. Jūtīgu un talantīgu, bet trauslu jauniešu traģiskā vientulība un atsvešinātība materiālistiskajā sabiedrībā attēlota stāstos par Glāsu ģimeni (krāj. "Deviņi stāsti" (1953), "Frenija un Zujs" (1961), "Augstāk spāres, namdari! Un Iepazīstieties - Simors" (1963), kuros jūtama budisma ietekme. Selindžera stilam raksturīga precizitāte, lakonisms, izcila prasme attēlot varoņu dvēseles vibrācijas un reproducēt sarunvalodu, gudrs, dažviet skumjš humors. Selindžers dzīvo noslēgti, publicējas maz. Semjuels Bekets (Beckett) (13.04.1906.- 22.12.1989.) - īru izcelsmes angļu rakstnieks, rakstījis angļu un franču valodā. Kopš 1937. gada dzīvojis Francijā; piedalījies pretošanās kustībā. 50. gados bijis viens no "absurda" drāmas nozīmīgākajiem pārstāvjiem ("Gaidot Godo", 1952; "Spēles beigas", 1957; "Pēdējā magnetofona lente", 1959). Romānos ("Malons mirst, 1951; "Kā tas ir", 1961; "Mersjē un Kamjē", 1970) izmantojis apziņas plūsmu kā literārā tēla galveno atklāsmes līdzekli. Darbos paudis pesimistiskus uzskatus par cilvēku atsvešināšanos, dehumanizāciju, dzīves bezjēdzību. Sarakstījis esejas par M.Prustu (1931) un Dž.Džoisu (1936). Nobela prēmijas laureāts (1969).