Bērnībā dzirdētajām pasakām mūsu iztēlē ir īpaša vieta arī tad, kad bērnība jau ir aiz kalniem, tādēļ nav brīnums, ka Sergejs Aksakovs mūža nogalē atcerējās brīnišķīgu stāstu, kuru kādreiz viņam pastāstīja saimniecības pārzine Pelageja, un prata to pierakstīt tā, ka līdz pat šim brīdim pasaka valdzina visu vecumu lasītājus un klausītājus.

Saka, ka, skaistums ir tā cilvēka acīs, kas pats spēj saredzēt skaistumu. Ziediņš Aļonuškai ir dārgāks un skaistāks par visiem dārgakmeņiem un rotām. Arī savā pavēlniekā viņa spēj saredzēt viņa dvēseles skaistumu, tādēļ arī Aļonušku neatbaida zvēra spalvainā āda, kad viņa atzīstas, ka ir iemīlējusi viņu tā kā «savu izredzēto»...