"Reiz dzīvoja kāds muļķa Āksts... Laikam nav tādu teātra apsēsto, kam sirds neietrīsētos, atskanot šai Augstajai Dziesmai Melpomenas kalpiem. Pat tad, ja vēl nav redzēta neviena "Āksta" izrāde. Domājot par Dailes teātra astoņdesmitgadi, režisora Kārļa Auškāpa prātu sāka urdīt tieši šī M. Zīverta luga, jo tajā saaudušies vairāki zīmīgi pavedieni. M.Zīverts savulaik ir bijis Dailes teātra dramaturgs gan šī vārda tagadējā, gan agrākajā - teātra literārā padomnieka - nozīmē. "Āksta" centrā ir Viljams Šekspīrs - lielākais teātra dižgars. Luga kļuva ne tikai par populārāko Zīverta sacerējumu (tapusi 1937. gadā), bet arī apvija leģendām aktieru mūžus (kaut vai, domājot par Irmas Laivas Kendelu), un kur nu vēl Burharda Sosāra "Āksta dziesma", kas piedzima par aktieru himnu. Turklāt, sākot šķetināt lugas metus, atklājās, cik daudz atpazīstama tajā saistās arī ar Dailes teātra iestudējumu seno un neseno pagātni, atsaucot atmiņā gan mēnestiņa spīdēšanu "Sapnī vasaras naktī", gan mīlestības cēlo uzticību "Romeo un Džuljetā", gan tēlus no pavisam citu dramaturgu lugām - Karalieni Elizabeti, Frānsisu Bēkonu... "Āksts" atgādina par aktieru ansambli kā vienu varenu ģimeni, ko kopā notur radīšanas brīnums. "Kamēr vien pasaule pastāvēs, tava draudze neizklīdīs, un tavu vārdu viņa mūžam pieminēs... Visos laikos un visās zemēs, patiesības un laimes izslāpusi, viņa pulcēsies pie tiem avotiem, ko tu esi izsitis no tuksneša klints..." - tā galma āksts Džigs saka par Viljamu Šekspīru. To Dailes teātris savā dzimšanas dienā ar pateicību atgādināja arī teātra uzticamajiem skatītājiem.