R. Vaivara estētiskais “eksperiments” – strādāt pēc Staņislavska jeb uztaisīt tīru psiholoģiskā teātra izrādi, kas viņam izdodas nevainojami. U. Dumpis Sarafanova lomā nospēlē vienu no savām smalkākajām padzīvojuša vīra lomām, pilnībā noticējis jauno puišu sagudrotajai “pasakai” par to, ka viņš ir Busigina tēvs, Sarafanovs nespēj atteikties no šīs pasakas. Robeža starp dzīvošanai nepieciešamo ilūziju un realitāti, izrādās, ļoti trausla. Tikpat jūtīgi vienu no savām pirmajām lomām spēlē M. Maņjakovs Vaseņkas lomā. Jūtīgs un vientuļš viņš meklē mājas pie sievietes, kas ir krietni vecāka par viņu, bet Makarska, kas patiesībā ir gatava uzticēties un ļauties savstarpējām jūtām, tomēr nolemj pasargāt, pirmkārt, sevi, bet, otrkārt, arī Vaseņku no brīža, kad nāksies vilties, un beigu beigās atstumj viņu.

Busigina lomā – viesaktieris no JRT, tobrīd vēl tikko aktiera gaitas sākušais A. Keišs, kurš ir režisora kursabiedrs, bet, visticamāk, šai lomai vajadzīgs savas harizmātiskās vīrišķīgās personības dēļ - stalts, izskatīgs un nepārprotami sirsnīgs. Arī Busigins, kurš par dēlu Sarafanovam uzdodas vieglprātības dēļ, lai dabūtu naktsmājas, pieķeras Sarafanovam un viņa bērniem, turklāt šais dažās dienās starp viņu un Sarafanova meitu Ņinu dzimst mīlestība.