Pēdējais Pētera Pētersona dramaturģijas un režijas darbs, atzīmējot 75 gadu jubileju, nepilnu pusgadu vēlāk viņš kopā ar sievu iet bojā traģiskā autoavārijā.

Lugas struktūra tiek balstīta kāzu nakts norisēs un tautas tradīcijās – apdziedāšanās dziesmās tiek izspēlēts “konflikts” starp panāksniekiem un vedējiem kā divu atšķirīgu grupu ļaudīm, kam caur kāzām lemts vienoties. Tomēr būtiskāks par kora dalībnieku attiecību peripetijām ir tas, kas notiek starp trim galvenajiem varoņiem – abiem “laimīgā” vārda valkātājiem Fēliksu un Felicitu un svešo, par Kūjenieku pārģērbušos Felicitas pielūdzēju Šķidrinski.

Ja lugā par vienu no konflikta cēloņiem kļūst Felicitas un Fēliksa dažādās izcelsmes noteiktas rakstura iezīmes, jo izglītotajam savas mātes acuraugam, ekstravertajam un pašpārliecinātajam Fēliksam ne vienmēr izdodas saprast Felicitas kompleksus par plebejisko izcelsmi vai piezemēto domas lidojumu, tad izrādē tas ir citādi, jo Felicita ir Daiga Gaismiņa, varoņlomu tēlotāja ar īpatnu gaiša garīguma starojumu. Lugā Šķidrinskis ir liela mēroga komersants, kurš nespēj nesavtīgi mīlēt, bet izrādē šajā lomā – Rūdolfs Plēpis, aktieris ar neierobežotu ampluā. Rezultātā Plēpja tēlojumā dramatiskāk par vientulības tēmu iezīmējas paradokss, ka bagātā jūtām neviens netic – bagātais nevar pārliecināt par savu mīlestību nabago, ja tas ieņem galvā, ka viņu pērk. Skatuviskās eksistences veidam režisors izvēlas grotesku stilizāciju. Izrāde sākas ar spēli, Dieveris izdala tekstus. Dīvainās, deformētās tautasdziesmu meldijās rit apdziedāšanās. Arī turpmākā darbība notiek pamīšus ar atklātu spēli, dejās cauri palēninātām, lauzītām kustībām sazīmējami tautas dejas soļi. Arī vairāku personu nonākšana Fēliksa vai Felicitas uzmanības lokā notiek kā “uzdancošana” un atsevišķu “numuru” uzsākšana.