Izrāde bija notikums visā mūsu teātra dzīvē. Iestudējuma problemātika atklājās divās plāksnēs kā kaisli pausts naids pret tirāniju un kā izmisīga cīņa par personības pašsaglabāšanos. Telpas centrā – ovāls baseins. Ar šo izrādi tā pa īstam tiek atklāta Aktieru zāle. Teātris viesojas arī Ungārijā, un autors Lāsmu Kugrēnu atzina par labāko Elektru, ko viņš ir redzējis.

Pateikt "nē", kad visi saka "jā", tajos gados ir liela drosme. Un nav tik svarīgi, vai attēlotie notikumi atbilst mūsu reālajai situācijai vai nē. Galvenais ir ieraudzīt un sadzirdēt cilvēku, kas nebīstas, kas protestē, kas aizstāv savu taisnību. Un vienoties ar viņu klusā, slēptā savienībā.

Aktierspēlē dominē pašatkailināšanās moments. Baltā arēna, kur līdzīgi krustā sistai moceklei, izaicinoša savā spītā un nelokāmā apņēmībā atjaunot piesmieto taisnību, guļ Elektra. Te dzimst viņas neprātīgās cerības un iznīcībai nolēmtā mīlestība. Te neparastu jūtu spēku apliecina noziedzīgā Klitaimnestra. Te Elektra iet bojā no mīļotā rokas, lai pavērtu ceļu jaunai – augstākai cilvēcībai.

Lāsma Kugrēna – melnā ģērbā tērptā Elektra – kā sēru zīme, kā likteņdieve ar kaismīgu, suģestējošu fanātsimu sauca pēc taisnības un mīlestības, līdz pati saļima no citam paceltā zobena. Bet viņas sauciens bija izskanējis, tas urdīja cilvēku jūtas un prātus. Elektras maksimalisms iedrošināja, tas lika saprast, ka zem pelniem gail sarkanas ogles.