Jānis Zariņš vienā izrādē apvieno trīs traģēdijas kā cilvēka esības trīs galējās izpausmes; te ir alkatības traģēdija ("Skopais bruņinieks"), talanta un mākslas nesamierināmais konflikts ("Mocarts un Saljeri") un dzīves baudas traģēdija ("Akmens viesis").

Režisora domas loģiskā skaidrība apvienojas ar dziļu poētiskumu, un tas atspoguļojas arī kopā ar G. Zemgalu radītajā skatuves telpā, kurā vienoto fonu veido seni, blāvi izgaismoti gobelēni. Scenogrāfijā režisora mizanscēnas veidojas kā tēlu plastiska metafora, kas cieši vienota ar Puškina vārda tēlainību.

Tieši aktiermākslas metodiskais padziļinājums ir tas jaunais spēks, ko režisors ar savu rūpīgi gatavoto izrādi šajā posmā iepludina teātra reālistiskajā tradīcijā.