1959. gadā Rīgu satricina divi “Hamleta” iestudējumi vienlaikus divos lielākajos Rīgas teātros, Dailē savu “Hamletu” uzved tā vadītājs Eduards Smiļģis, kas jau ir garants romantiski ievirzītam lielinscenējumam, Drāmas teātrī – Žanis Katlaps, lielisks aktieris, bet, salīdzinājumā ar Smiļģi, mazpieredzējis režisors, kura spēks slēpies dziļā dramaturģijas analīzē un precīzā darbā ar aktieriem. Alfrēds Videnieks Hamleta lomā ir Katlapa iecerei atbilstoša izvēle – aktieris, kurā vienlīdz spēcīgi apvienojies intelekts un viegla emocionāla ierosinātība, tomēr tās harismas, kas piemīt Dailes jaunajiem varoņlomu tēlotājiem – Harijam Liepiņam un Eduardam Pāvulam, viņam tomēr īsti nav. Vai vismaz – publikas acīs nav.

Uzveduma ievadpiezīmēs programmas grāmatiņā režisors Ž. Katlaps par “Hamletu” raksta “Traģēdijā tad arī ir ielieta šī laika lielākā vilšanās.” Tas vērojams visā izrādē. Te daudz stingrāk nekā Dailes teātri ievērota tā vēsturiskā patiesība, ko ietver “Hamlets” kā 17. gs. sacerēts literārs darbs. Līdz ar to visa izrāde balstās stāstā par “to laiku”. Tieši rūgtums par savu laikmetu ir izrādē dominējoši pamatskaņa. Alfrēds Videnieks Hamletu rāda kā domātāju un filozofu, notušējot aktīvas gribas un cīņas līniju. Viņa Hamletā maz jauneklība optimisma, dzīves smagums, paša šaubas un rūgtums sagūluši pār viņu.