Izrāde iegājusi vēsturē ar to, ka netiek nospēlēta pat pirmizrāde, notiek tikai publiskais ģenerālmēģinājums 4. jūnijā.

Līdz ar visiem pārējiem Latvijas teātriem, Nacionālais jeb tobrīd jau Drāmas teātris gatavojas Literatūras un mākslas dekādei Maskavā, lai demonstrētu, cik “labi” apgūta izpratne par sociālistisko reālismu mākslā. Izrādes sagatavošanā formāli piedalās kurators no Maskavas – režisors Nikolajs Ohlopkovs. Par režisora Osvalda Uršteina asistentu nozīmēts režisors Jānis Zariņš, bet Būmaņa melodijas uzticēts aranžēt profesoram Jāzepam Vītolam. Pat aktieru ansamblis komplektēts no vairākiem teātriem, lai tikai nodrošinātu augstāko iespējamo kvalitāti – Antonijas lomai angažēta Austra Baldone no Dailes teātra, Zārai – operdziedātāja Paula Brīvkalne. 

Sākas karš, un dekāde tiek atcelta, izrāde netiek nospēlēta arī vācu okupācijas laikā, rezultātā no sagatavotā uzveduma kā muzejiska vērtība saglabājies krāšņs, ar rokām izšūts priekškars.

Režisora asistents Jānis Zariņš.