Valdemārs Dambergs

Valdemārs Dambergs (1886–1960) – dzejnieks, rakstnieks un dramaturgs. Beidzis Tērbatas Universitātes Klasiskās filoloģijas nodaļu (1916). Strādājis par skolotāju Rīgā un Jelgavā, bijis Jelgavas teātra literārās daļas vadītājs (1936–1940, 1941–1944). Otrā pasaules kara beigās devies trimdā un dzīvojis Dānijā, kur strādājis par latviešu ģimnāzijas direktoru. Ceļu literatūrā sācis ar dzeju, piekļaujoties simbolistiem (“Zīmējumi”, 1907), vēlāk pieslējās jaunklasicisma idejām (“Bareljefi”, 1910; “Dvēseles ritmi”, 1921), kas pievērsās antīkajai literatūrai, formas skaidrībai un klasisko pantformu izkopšanai. Dzejas ierosmju avoti ir krievu, franču literatūra; estētisko uzskatu veidošanā īpaša nozīme Edgara Alana Po daiļradei; vēlāk arī latviešu tautasdziesmu pasaulei (“Zemes Mārai”, 1935). Prozā plašākais veikums ir autobiogrāfiskie romāni, stāsti par Visvaldi Tūlu (“Gaitniecības ceļi”, 1–3, 1922–1928), “Visvalda Tūla stāsti” (1923), “Visvalda Tūla jaunība” (periodikā 1944), kas apvienoti triloģijā “Karogu maiņā” (1948–1956) un aptver galvenā varoņa pieredzējumus Pirmajā pasaules karā, savijot tos ar pārspriedumiem par morāles, sabiedrības un reliģijas jautājumiem, darbībā iesaistot mitoloģiskus tēlus. Rakstījis arī lugas. Kultūrvēsturiska nozīme ir grāmatām “Desmit gadu sarakstīšanās ar Edvartu Virzu” (1942) un “Sarakstīšanās ar Edvartu Virzu un Viktoru Eglīti. Vēstules” (1954).