Valdemārs Dambergs
Valdemārs Dambergs (1886–1960) – dzejnieks, rakstnieks un dramaturgs. Beidzis Tērbatas (Tartu) Universitātes Klasiskās filoloģijas nodaļu (1916). Strādājis par skolotāju Rīgas 2. pilsētas ģimnāzijā (1927–1934), bijis Jelgavas Hercoga Pētera ģimnāzijas (vēlāk Jelgavas ģimnāzija) direktors (1934–1939), strādājis Jelgavas teātrī par literārās daļas vadītāju (1936–1940, 1941–1944). Otrā pasaules kara beigās devies trimdā un dzīvojis Dānijā, kur strādājis par latviešu ģimnāzijas direktoru.
Valdemārs Dambergs ceļu literatūrā sācis, piekļaujoties simbolistiem (dzejoļu krājumi “Zīmējumi”, 1907) un vēlāk piegriežoties jaunklasicisma idejām (“Bareljefi”, 1910 un “Dvēseles ritmi”, 1921), kas pievērsās antīkajai literatūrai, formas skaidrībai un klasisko pantformu izkopšanai. Dzejas ierosmju avoti ir krievu, franču literatūra; estētisko uzskatu veidošanā īpaša nozīme Edgara Alana Po daiļradei; vēlāk nozīmīga arī latviešu tautasdziesmu pasaule (“Zemes Mārai”, 1935).
Prozā plašākais veikums ir autobiogrāfiskie romāni un stāsti par Visvaldi Tūlu (“Gaitniecības ceļi”, 1–3, 1922–1928), “Visvalda Tūla stāsti” (1923), “Visvalda Tūla jaunība” (periodikā 1944), kas vēlāk apvienoti triloģijā “Karogu maiņā” (1948–1956), kas aptver galvenā varoņa pieredzējumus Pirmajā pasaules karā, savijot tos ar pārspriedumiem par morāles, sabiedrības un reliģijas jautājumiem, darbībā iesaistot mitoloģiskus tēlus.
Valdemārs Dambergs rakstījis arī lugas, kurā būtiski ir aizguvumi no itāļu delartiskās komēdijas.
Kultūrvēsturiska nozīme ir Valdemāra Damberga izdotajām grāmatām “Desmit gadu sarakstīšanās ar Edvartu Virzu” (1942) un “Sarakstīšanās ar Edvartu Virzu un Viktoru Eglīti. Vēstules” (1954).
Valdemārs Dambergs ceļu literatūrā sācis, piekļaujoties simbolistiem (dzejoļu krājumi “Zīmējumi”, 1907) un vēlāk piegriežoties jaunklasicisma idejām (“Bareljefi”, 1910 un “Dvēseles ritmi”, 1921), kas pievērsās antīkajai literatūrai, formas skaidrībai un klasisko pantformu izkopšanai. Dzejas ierosmju avoti ir krievu, franču literatūra; estētisko uzskatu veidošanā īpaša nozīme Edgara Alana Po daiļradei; vēlāk nozīmīga arī latviešu tautasdziesmu pasaule (“Zemes Mārai”, 1935).
Prozā plašākais veikums ir autobiogrāfiskie romāni un stāsti par Visvaldi Tūlu (“Gaitniecības ceļi”, 1–3, 1922–1928), “Visvalda Tūla stāsti” (1923), “Visvalda Tūla jaunība” (periodikā 1944), kas vēlāk apvienoti triloģijā “Karogu maiņā” (1948–1956), kas aptver galvenā varoņa pieredzējumus Pirmajā pasaules karā, savijot tos ar pārspriedumiem par morāles, sabiedrības un reliģijas jautājumiem, darbībā iesaistot mitoloģiskus tēlus.
Valdemārs Dambergs rakstījis arī lugas, kurā būtiski ir aizguvumi no itāļu delartiskās komēdijas.
Kultūrvēsturiska nozīme ir Valdemāra Damberga izdotajām grāmatām “Desmit gadu sarakstīšanās ar Edvartu Virzu” (1942) un “Sarakstīšanās ar Edvartu Virzu un Viktoru Eglīti. Vēstules” (1954).
Teātri
