Jānis Sudrabkalns

Jānis Sudrabkalns (1894–1975) – dzejnieks, viens no nozīmīgākajiem 20. gadsimta 20. un 30. gadu autoriem, kurš dzejā apvienojis virtuozu klasisko dzejas formu pārvaldīšanu ar modernismam raksturīgiem motīviem un metaforiku, kā arī bagātīgām pasaules literatūras un kultūras reminiscencēm. Šajos gados izdoti trīs dzejoļu krājumi – "Spārnotā Armāda" (1920), "Pārvērtības" (1924) un "Spuldze vējā" (1931). Izmantojot maskas principu, Sudrabkalns radījis savu dubultnieku – dzejnieku Olivereto, ar kura vārdu parakstīti humoristiskie dzejoļu krājumi "Trubadūrs uz ēzeļa" (1921), "Viņpus laba un ļauna" (1922) un "Džentlmens ceriņu frakā" (1924). Šajos krājumos Olivereto rada jaunu fantastisku realitāti, kas nereti ir īstās parodija, tādējādi viņš komiskā nopietnībā, asprātīgi ironizē par savu laikmetu. Krājums "Viena bezdelīga lido" (1937) uzlūkojams par tēlojuma un miniatūras žanra klasiku. Bijis smalks mūzikas un teātra kritiķis, rakstījis par latviešu un cittautu literatūru. Pēc Latvijas Republikas inkorporācijas PSRS sastāvā 1940. gadā Sudrabkalns kļuvis par komunistiskās partijas ideoloģisko nostādņu atbalstītāju un vienu no redzamākajiem latviešu padomju dzejniekiem. Padomju laikā iznākuši dzejoļu krājumi "Brāļu saimē" (1947) un "Vēl viens pavasaris" (1964), rakstījis arī publicistiku. Pakļaušanās ideoloģiskajai konjunktūrai salauza gan dzejnieka personību, gan talantu.