Beatrise Vīgnere

Beatrise Vīgnere (1903–1990) bija izcila latviešu kustību mākslas pedagoģe, horeogrāfe un baleta skolas dibinātāja, kas būtiski ietekmēja Latvijas teātra un dejas attīstību 20. gadsimta pirmajā pusē. Viņa nāca no muzikāli izcilas dzimtas – tēvs bija komponists un fonoloģijas teorētiķis Ernests Vīgners. Jau bērnībā Beatrise tika iesaistīta intensīvā klavierspēles un ritmikas apmācībā pēc tēva izstrādātas metodikas, bet slepus, ar mātes atbalstu, apguva arī klasisko baletu Maskavā Mihaila Mordkina privātskolā.

Pēc atgriešanās Rīgā 1922. gadā viņa vadīja ritmoplastikas nodaļu tēva fonoloģijas institūtā, kur strādāja arī ar Nacionālā teātra aktieriem. Drīz vien Nacionālā teātra direktors Rainis aicināja viņu par teātra horeogrāfi, un jau 1922. gadā viņa veidoja kustību partitūru Aspazijas Vaidelotes iestudējumam.

1923. gadā Beatrise Vīgnere dibināja savu baleta un ritmiskās audzināšanas skolu, kas darbojās līdz 1944. gadam. Tā bija viena no aktīvākajām un modernākajām jaunās plastiskās dejas skolām Latvijā. Skolas mācību programma apvienoja Dalkroza ritmikas, klasiskā baleta, modernās dejas un Aisedoras Dunkānes principus. Vīgneres audzēkņi regulāri uzstājās Nacionālajā operā un citviet, savukārt, lai sniegtu audzēkņiem skatuves pieredzi, viņa izveidoja arī "ceļojošā baleta" trupu, kas viesojās Latvijas reģionos. 1923. gadā viņa saņēma Kultūras fonda balvu, un pēc viņas pasūtījuma Jāzeps Vītols sacerēja svītu Dārgakmeņi, ko viņa regulāri izmantoja skolas atklāšanas vakaros.

Otrā pasaules kara laikā Beatrise devās trimdā uz Vāciju, kur Frankfurtē pie Mainas nodibināja "Rīgas baleta" grupu, kas uzstājās dažādos bēgļu centros un UNRRA nometnēs. 1949. gadā viņa pārcēlās uz Rietumberlīni, kur aktīvi darbojās gan kā pedagoģe, gan teorētiķe. Viņa lasīja lekcijas Berlīnes Brīvās universitātes Teātra zinātņu institūtā topošajiem režisoriem, dramaturgiem un teātru vadītājiem par skatuves kustību, pantomīmu, izteiksmīgo deju, folkloru un klasisko baletu. Vienlaikus viņa studēja arī filozofiju universitātē.