Tartu Universitātes Vīlandes Kultūras akadēmijas studentu izrāde.

X sapņo par izrādi līdz pat pirmizrādei. Tad šis sapnis beidzas. Pirmizrāde ir robežtelpa, kurā izrāde vairs nav tikai sapnis, bet vēl nav kļuvusi par realitāti. Taču starp abām vienmēr saglabājas distance, viena nekad pilnībā nekļūst par otru. Pēc pirmizrādes X var pievērsties jauniem sapņiem.

Sapņojot notiek vismaz divas lietas. Mēs apstiprinām ārējās realitātes eksistenci un vienlaikus to noliedzam, jo sapņojam. Sapnī ārējā realitāte kļūst par simbolisku materiālu, no kura aug sapnis. Mēģinājumu telpa ir sapņa siltumnīca. Tajā pulcējas cilvēki, kuri zina, ka šo sapni drīz nomainīs nākamais.

Aktieris pāriet no vienas lomas citā. Sērijveida slepkava no vienas slepkavības pie nākamās. Tāllēcējs no vienas smilšu bedres uz citu. Viņus visus vieno vēlme piepildīt sapni.

Sapņošana var būt robežas pārkāpšana starp mums un objektīvo realitāti.

Dažkārt tā ir pašapmāns.

Dažkārt tā ir sacelšanās.

Dažkārt tā ir pilnīga atsvešināšanās.

“Pasaulei ir vajadzīgi sapņotāji,” domā X atrodoties starp diviem sapņiem.