Dzeja vienā cēlienā.

Materiālistiskā sabiedrībā dzejas pastāvēšanai nav sevišķi daudz iemeslu, tomēr tā nemainīgi nodrošina būtisku satikšanos ar valodu. Valodu, kas ne tikai kalpo informācijas pārnēsāšanai, bet ir vērtība pati par sevi.

Laikmetīgo dzeju ir grūti sagūstīt skaidros rāmjos, tās neparedzamība mēdz izbiedēt nesagatavotu lasītāju. Varbūt esam dzejai uzkrāvuši to, ko tā nemaz nav spējīga pastiept? Mēs ne tikai ceram, ka dzejoļi būs labi. Mēs sagaidām, ka tie iemiesos patiesību, skaistumu, atklāsmi. Varētu minēt, ka jaunajā dzejā daudz biežāk spoguļojas ikdiena. Iespējams, tāpēc tā bieži vien pārklājas ar visdažādākajām valodas izpausmēm, liekot lasītājam uzdot jautājumu: “Kāpēc šo sauc par dzejoli?” Varbūt tā ir nevis teksta, bet lasījuma problēma? Varbūt par dzejas gala formu saucams nevis teksts, bet tā lasījums?

“Šis ir ne tikai poētisks, bet arī pētniecisks darbs,” rakstīts Māras Ķimeles 2014. gadā JRT tapušās izrādes DZEJA aprakstā. Izrāde DZEJA, DZEJA turpina šo darbu un tiecas iedziļināties lasītprasmē kā cilvēku definējošā spējā, pastiprinātu vērību pievēršot tieši pēdējā desmitgadē tapušai latviešu dzejai.

Katrā izrādē var piedalīties arī kāds viesis – aktieris vai dzejnieks.