Divcēlienu drāma

Igauņu valodā, ar subtitriem latviešu valodā.

Neviens no mums nezina, kāpēc esam nonākuši šajā Visumā, un nav arī neviena droša iemesla, kāpēc mums šeit būtu jābūt. Un tomēr mēs esam — un virzāmies pa lielo loku, ko saucam par “dzīvi”. Lai gan darbojamies bez jebkādām norādēm, soli pa solim izgudrojot pastāvēšanas mākslu, kurā viss ir trausls, apšaubāms un mainīgs, ir viena lieta, kas ir neapstrīdama: kādu dienu tas beidzas. Tas ir neizbēgami.

Izrādes “Beigas” ("Lõpp") tapšanas procesā veidotāji tikās ar tiem, kas savā darbā ir saistīti ar dzīves pēdējo ceturksni — sava veida tiltu cēlājiem: dvēseļu kopējiem, Svēto Rakstu zinātājiem un tautas tradīciju pētniekiem. Mēs vēlējāmies rast atbildi uz jautājumu: “Kā vispareizāk aiziet?” jeb pedagoģiski sakot — “Kā iemācīties mirt?”

Kādas varētu būt mūsdienu pārejas rituālu formas ceļam uz to, par ko neviens neko nezina un no kurienes neviens nekad nav atgriezies? Vai uz novecošanu un aiziešanu no šīs pasaules vienmēr jāraugās ar pesimisma toni, vai tomēr arī mirstšanā var saskatīt ko dižu un nemirstīgu — himnu dzīvei?