Pirms trim gadiem Jānis Balodis un Noels Kano (Nahuel Cano) uzsāka darbu pie izrādes-pētījuma ar nosaukumu “Kā lietas beidzas.”

Pēc trīs gadiem un vairākām beigām viņi sēž uz sola Ķemeru nacionālā parka vidū un vēro, kā upe pazūd skatienam.

Ap viņiem ir vēl daži krēsli, dažas dziesmas, dažas norādes un neliela melna kastīte, kuras saturs atbalso un vēlreiz atbalso beigas un pārejas.

Izrāde ir kā maigs mēģinājums saprast, kas notiek, kad kaut kas beidzas. Varbūt tas ir bezjēdzīgs mēģinājums, jo beigas vienmēr paliek mazliet neizprotamas. Sapņu beigas, laika beigas, mīlestības beigas un, protams, nāve.

Trīs gadu laikā mākslinieki ir paši piedzīvojuši beigas, kā arī mēģinājuši saprast, kā būt ar mazākam un lielākām beigām. Pa ceļam ir bijuši strupceļi un neveiksmes, bet arī pārsteigumi – pasaules, kas parādās citās pasaulēs, un dzīvība, kas sākas tur, kur šķiet, ka viss jau ir beidzies.