Ietinos segā un mēģinu aizbēgt no elpas. Aizsitas elpa. Žāva. Kaitina viņa elpa. Mācos elpot no jauna. Panika. Elpa iesprūda. Mēģinu noturēt viņas elpu. Šķaudiens. Elpa iesprūda kaklā. Bauda. Aizrāvās elpa. Viņa notupstas, atļaujot elpai nomierināties. Nopūta. Aizturu elpu, jo negribu atcerēties viņa smaržu. Sņākoņa. Elpa uz mana kakla. Viņas lūpas baltas, un uz tām apsēdusies elpa šūpināja kājas. Ieelpa. Izelpa. Pāris izmisīgi tvērieni pēc gaisa. Elpa. Elpa. Izelpa.

“ieelpa: izelpa” ir vizuālā teātra izrāde, kurā elpa kļūst par notikumu - skaņu, kustību un robežu starp dzīvo un tā imitāciju.

Līdzās ķermenim atrodas kāds materiāls. Kaut kas kustas. Kaut kas atgādina dzīvību. Kaut kas tikai to imitē. Laikā, kad dzīve arvien biežāk tiek pakārtota produktivitātei un rezultātam, elpa kļūst par pretestības aktu. Tā kļūst par vienīgo nepārprotamo dzīvības pazīmi - kaut ko, ko nav iespējams reproducēt vai pilnībā kontrolēt. Laikā, kad pasaules ritms paātrinās un ķermenis tiek pakļauts nepārtrauktai kustībai, elpa kļūst par robežu.

Izrāde pēta materialitāti, balsi un laiku starp vienu ieelpu un nākamo izelpu.