15. gs. Spānijā sabiedrība ir trauksmaina – jau gadsimtiem risinās Spānijas apvienošanas karš, pie varas nācis ietekmīgais karaļpāris Ferdinands un Izabella, arvien eskalējas konflikts strap katoļiem un citu ticību praktizētājiem. Torkemada ir vecs mūks, kuru uzskata par prātā jukušu, tāpēc soda ar nāvi, bet kāds nevainīgs mīlnieku pāris viņu izglābj. Vecais mūks kļūst apmāts ar domu par visas cilvēces dvēseļu glābšanu un uzsāk 300 gadu ilgstošo spāņu inkvizīciju jeb “asiņu attīrīšanu”. Līdz mūsdienām ne tikai saglabājušies vardarbīgi līderi, bet arī tādas pašas spīdzināšanas metodes, āksti, kuri gribētu glābt cietējus, bet nevar, un, protams, nejaušās sakritībās iejaukti fatāli mīlas stāsti. Izrāde ir meditācija par jautājumu – kādēļ cilvēks var gribēt nogalināt, domādams, ka tādā veidā kļūs par varoni? Kā – un vai vispār – ir iespējams izdzīvot sistēmā, kurā vara tiek izmantota, lai slāpētu citādo un kontrolētu sabiedrību ar bailēm?

Šī ir debijas izrāde vizuālā teātra estētikā jaunu mākslinieču apvienībai, kuras ar eksperimentāliem paņēmieniem uz skatuves vēlas izgaismot to, kādu haosu redz sev apkārt. Izrādē vizualitāte kļūst par stāsta stāstītāju. Skatītājs tiek aicināts just un sajust, ieraudzīt, kas šodienas pasaulē vēl aizvien atbalso inkvizīcijas mehānismus. Jā, kopš inkvizīcijas Spānijā ir pagājuši seši gadsimti, bet vai cilvēka daba ir mainījusies?

Darba dramaturģija ir atbalss no Viktora Igo lugas “Torkemada”, kas tika sarakstīta 1882. gadā, viņam uztraucoties par antisemītisma pieaugošo izplatību Krievijas Impērijā.

Izrādē tiek izmantoti putekļi, smiltis.