Uz bezjēdzības robežas

No kā rodas mokas? AWW SHIT, HERE WE GO AGAIN. Kā tas iespējams, ka mēs šajā neizskaidrojamajā eksistences stāvoklī vai pieredzē, vai sauciet to, kā gribat, BRUH – kāpēc mums ir slikti – kāpēc mums visu laiku nevarētu būt labi? Kāpēc visu laiku ir jācieš? Kāpēc visu laiku ir kaut kādas problēmas? Kāpēc nevar vienkārši būt labi? Pie tam, ja tā no laba attāluma skatās, nav absolūti nekādas jēgas dzīvot. Viss, ko cilvēks sevis dēļ izdomā, – tie ir kaut kādi prāta bubuļi. Lai gan mēs to visu jau zinām, tomēr turpinām ciest, baidīties, jukt prātā, slepkavot, 21, uztraukties, kliegt, bēgt, raudāt, dusmoties, mocīties, DAMNN… Nožēlojami.

Kas vēl notiek slepkavas prātā? Vai slepkavošana var kļūt par ikdienišķību? Vai, iespējams, ka nāve kļūst par banalitāti?

Pēc Viljama Šekspīra lugas “Makbets” motīviem

Kursa darbs režijā

Vecuma ierobežojums: 14+