Pieņemšanas ceremonija

Neviens nezina, kad Vecajo kults radies un kad tas izzudīs. Tas nav piesiets nedz gadam, ne vietai. Katra sapulce ir turpinājums Laika un Svētās Mizas iesāktajam. Daži apgalvo, ka kustība uzradusies tikai nesen, citi – ka tās saknes ir sirmā senatnē. Daudzi avoti klusē.

Kustības pamatus veido kopiena, kas pievērsusies novecošanai un mirstībai nevis kā netaisnībai, bet kā ceļam uz atmošanos un mieru. Tās sekotāji ir pārliecināti, ka vecums nav sabrukums, bet gan portāls uz citādu apziņas stāvokli - jo dzīve ir īsa un beidzas ar nāvi. Viņi ir pārliecināti, ka pāreja no būtības uz nebūtību ir pati esamības jēga. 

Tiem, kas kustībai pievienosies, netiks dots solījums par atbildēm. Tā būs sapulce bez robežām, reizē lūgšana, saruna, dziesma un apcere. Tajā nebūs obligāti jāpiedalās, bet, ienākot telpā, piedalīšanās jau būs notikusi. 

Dažu Vecajo kulta biedru liecības:

“Mani sauc Katrīna Neiburga, man ir 47 gadi, un pēc 23 gadiem man būs 70. Gribu, lai to brīdi gaidu ar prieku.”

“Mani sauc Iveta Pole, man ir 44 gadi. Budismā vecums tiek uzskatīts par ciešanām, bet es negribu ciest. Es gribu sagaidīt savas krunkas ar mieru, bez bailēm kļūt vecai un nevajadzīgai pasaulē, kas pielūdz jaunību.”

“Mani sauc Edgars Mākens, man ir 48 gadi. Pusmūžs jau klāt, vecums nu kļuvis par kaut ko visai konkrētu. Meklēju ceļu, kā ar to samierināties.”