Mēs alkstam taisnas tiesas, bet kad mūsu vēlme pēc taisnīguma pārtop par atriebību? Jauna sieviete gaida pārrodamies no darba vīru, ietekmīgu advokātu. Tramīga kā dzīvnieks, raksturā spēcīga, pagātnē ievainota, viņa ilgojas miera, tomēr nespēj aizmirst notikušo. Abus laulība savedusi kopā viņas nežēlīgākajā dzīves posmā, un abi cer sagaidīt gaismu, rītdienu un sodu par brutālo pārinodarījumu. Taču izpratne par soda mēru un izpildes veidu abiem ir kardināli atšķirīga. 

Naktij iestājoties, atgriežas vīrs un atved sev līdzi laipnu svešinieku. Izpalīdzīgais ārsts sievai atgādina par viņas tumšākajām dienām, un abu likteņi savērpjas arvien ciešāk. Satiekas trīs cilvēki, kuriem nebija lemts sastapties, un tiek aizvadīta diennakts, kuras laikā viņu dzīves neatgriezeniski mainīsies. Jautājums par soda neizbēgamību un tiesu bez lieciniekiem šauj precīzāk par jebkuru ieroci.

Dramaturga Ariela Dorfmana nospriegotā luga “Meitene un nāve” vairāk nekā trīsdesmit gadu iestudēta uz pasaules nozīmīgākajām skatuvēm un to 1994. gadā ir ekranizējis klasiķis Romans Polaņskis. Lugu Dorfmans sarakstīja 80. gadu nogalē, kad uzturējās Čīlē un redzēja valsts smagnējo pāreju no Augusto Pinočeta autoritārā režīma uz demokrātiju, tomēr nenoliedzami intensīvais, eksplozīvais raksturu duelis rezonē spēcīgi un satricinoši arī patlaban, atgādinot par pagātnes nepārejošo klātbūtni tagadnē.