Izrāde tapusi, iedvesmojoties no Lorkas dzejas un Haralda Sīmaņa mūzikas, kas radīta aizvadītā gadsimta 80. gados iestudētās izrādes “Kliedziens” ietvaros. Tolaik tā tapa pēc aktrises Marinas Janaus iniciatīvas, piedaloties scenogrāfam Ilmāram Blumbergam un režisoram Viktoram Jansonam. Tagad, pēc vairākiem gadu desmitiem, mūzika atdzimst jaunā, citādā iestudējumā “Nazis sirdī iestrēdzis” kultūras telpā “Hanzas perons” Rīgā.

Federiko Garsija Lorka savos darbos apvieno spāņu folkloras motīvus un sava laikmeta tā dēvētās “sirreālisma iezīmes”. Lorkam būtiskākie motīvi ir nāve un ilgas. Kā rakstījis reiz viņš pats: “Visās zemēs nāve ir gals. Nāve pienāk, un aizkari nolaižas. Spānijā – ne. Spānijā aizkari paceļas. Daudz ļaužu tur dzīvo mūros līdz tai dienai, kad viņi mirst un kad viņus izvelk saules gaismā. Mironis Spānijā ir daudz dzīvāks nekā jebkur pasaulē: viņa profils ir griezīgāks par bārdas nazi. Nāves apjokošana un tās klusējoša novērošana spāņiem ir parasta lieta.”

Haralds Sīmanis – leģenda starp latviešu dziesminiekiem. Mūziķis, kurš ar savu izpausmi ir stāvējis cilvēces ētikas kodeksa sardzē. Šajā ciklā viņu iedvesmojuši spāņu un romu tautu mūzikas ritmi un noskaņas, jauniestudējumam raugot atdzīvināt šo vismaz 30 gadus nedzirdēto mūziku.