Jutu izrādi kā atbalstošu plecu, apliecinājumu tam, ka piedzīvojot tuvinieka miršanas procesu, ir apjukums, ir vēlme saglabāt kaut kādu pierastu "normālību"... bet kuram tas viss ir vajadzīgs? Manuprāt, izrāde nebija skumja, smaga vai traģiska (un paldies par to :). Drīzāk tā bija reālistiska.. šobrīd cits vārds neatrodas - tā palīdz pieņemt situāciju tādu kāda tā ir. Mūzika bija kā laba odziņa! Un Antons ir zvērs!