Atraitnes dēls
Valmieras teātrisRitmiska sišanās pret laimes sienu 1 daļā, pēc Viļa Plūdoņa poēmas motīviem.
Vilis Plūdons savu poēmu Atraitnes dēls (1900) sarakstīja, ieraudzījis laikrakstā nekrologu par jauna Pēterburgas studenta nāvi. Varam tikai iztēloties, cik svarīgs šis darbs bija pašam rakstniekam, ja viņš Atraitnes dēla izstrādei veltīja 15 gadus no savas dzīves. Gadu gaitā latviešu sabiedrībā apzīmējums “atraitnes dēls” ieguvis metaforisku nozīmi. Uzskata, ka tā ir nīčiskā pārcilvēka latviskā versija.
“Šis būs pieaugšanas stāsts. Par jauna cilvēka tiekšanos uz augšu. Par mērķtiecības dzinuli, kas iekodēts jau šūpulī un par spēcīgajām mātēm, kas mīl. Šī būs mīlestības un mērķtiecības sadursme, deja un duelis vienlaikus,” režisors Viesturs Roziņš.
Fiziskā teātra formā, praktiski bez vārdiem veidotā poētiskā izrāde ietieksies cilvēka pašu pirmo attiecību pieredzē, pētot metafiziskās Mātes un bērna attiecības, kuras bieži vien ir pamatā psihoterapijā risinātiem jautājumiem visa mūža garumā.
Galerija
Komanda
Performanti
Radošā komanda
| Horeogrāfs | Kārlis Božs |
| Kostīmu māksliniece | Ilze Vītoliņa |
| Režisors | Viesturs Roziņš |
| Komponists | Jēkabs Nīmanis |
| Libreta autore | Ludmila Roziņa |
| Gaismu māksliniece | Jūlija Bondarenko |
| Scenogrāfs | Valters Kristbergs |
Skatītāju vērtējums
Kritiķu viedoklis
Izrādes "Atraitnes dēls" radošā komanda režisora Viestura Roziņa vadībā ir drosmīgi paņēmusi Plūdoņa liegi smeldzīgo poēmu "Atraitnes dēls" un tikpat drosmīgi atteikusies no runātajiem vārdiem, solot skatītājiem kamerformāta fizisko teātri Valmieras teātra Apaļajā zālē.
Valmieras teātra jauniestudējuma Atraitnes dēls autori ir radījuši radikālu, mākslinieciski mērķtiecīgu konceptu, kas risina Mātes un Dēla attiecības ģimenē, kurā nav Tēva
“Atraitnes dēls” ir intriģējošs aicinājums katram pašam izstaigāt savu slēpto ilgu un nepiepildīto cerību labirintu, īpaši, ja apnikuši tukšo vārdu plūdi – vienalga, ikdienas dzīvē vai teātrī.