Komanda

Lasot un klausoties Artūra Dīča nedaudz patētiskās manifestācijas pirms lugas pirmizrādes, parādījās sajūta, ka autors būs atklājis kādu sludinātāja cienīgu spraugu "Dieva plānā", kas beidzot pamudinās cilvēkus laboties, lai glābtu šo samuļļāto pasauli no ļaunuma.

Skaidrs, ka šis teātrim ir stratēģiski nozīmīgs darbs, par to vēsta aktieru raudzīšanās zālē un pateicība par gatavību nenovērsties, kopā ar viņiem meklēt vēsturē cēloņsakarības un paralēles ar mūsu dienām. Tomēr daudzās uztveres klišejas (vai to apvērsums) liecina, ka nekāda dziļāka izpēte tomēr nav notikusi un sarežģītie jautājumi tikai vieglītēm un no virspuses aizskarti. Ļoti žēl.

Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī iestudētajā Maskavas latviešu teātrim Skatuve veltītajā izrādē dokumentāls ir tās tapšanas iemesls, bet ne mākslinieciskais risinājums, un tas liek uzdot jautājumu par iestudēšanas īsto mērķi

Protams, izrāde nav mācībstunda, bet, manuprāt, programmiņā ļoti pietrūkst kaut pašas būtiskākās un nozīmīgākās informācijas par uzvedumā skartajām vēsturiskajām personībām, kas būtu īpaši noderīga iestudējuma uztverē un izpratnē tiem skatītājiem, kam šīs kultūras personības ir nepazīstamas un svešas.

Izrāde tiek pozicionēta kā darbs par vēsturi. Bet precīzāk būtu teikt, ka «Skatuve» ugunī vēsturi atveido metaforiski. Proti, izrādes veidotājiem vēsturisko detaļu precizitāte nav likusies īpaši svarīga, mērķis, šķiet, ir vispārināt, runāt uzreiz gan par konkrēto pagātnes epizodi, gan mūžīgām likumsakarībām, turklāt — gan mākslā, gan totalitārismā.