"Iekšas" meklē, kas ir raksturīgs laikmetīgajai dejai Latvijā. Horeogrāfe strādā ar četru dejotāju ķermeņiem kā arhīviem, kuros jau ir nogūlušās iespējamās atbildes. Arhīvi tiek atvērti gan iekustinot ķermeņa iekšieni, gan vienojoties kolektīvajās atmiņās par piedzīvoto un kopīgi manifestējot nākotnes sapņus. Kā būvēt nozari un būt māksliniekam reizē?

Ķermenis ir arhīvs, kas glabā gan iekšējās pieredzes, gan ārējus kolektīvus nospiedumus. Izrāde izgaismo sadursmi starp individuālo un kolektīvo, iekšējo un ārējo, apslēptām alkām un esošo realitāti, kā metaforu izmantojot Latvijas laikmetīgās dejas nozari. Tā joprojām iet savu emancipācijas ceļu Latvijas kultūrpolitikā. Izrāde piešķir nozīmi subjektīvajam, godina ķermeni, atraisa balsi un iezīmē neatkarīgo mākslinieku ikdienu - vairāku lietu darīšanu reizē, izdegšanu, cīņu par savu nozari, nemitīgu uzdrīkstēšanos un reizē pielāgošanos. 

Es gribu dot balsi iekšām, kas tik ilgi jau meklējušas ceļu izlauzties - reizē ar sviedru tērcīti, tūlīt aiz izelpas, kopā ar skaļāku kliedzienu un bezkaunīgi caur nekontrolētu kustību. Iekšas vairs nevar pielāgoties ārējai pasauleii. Tās izsūcas caur ādu un noklāj ikdienu skaļi manifestējot pašas sevi.

Manas iekšas ir laikmetīgā deja - tukša brīvības sajūta locekļos, izelpa caur visām ķermeņa daļām reizē, pazušana. Reiz pietika ar sajūtu, ka deja man patīk, ka mani tā aizrauj, dziedina un pilnveido. Tagad tā ir resurss, kas noenkuro fragmentētajā pasaulē. Tas ir arī politisks akts - izvēlēties darīt kaut ko tik neviennozīmīgu, ķermenisku, daudzslāņainu, trauslumu atverošu, godīgumu pieprasošu un marginālu.

Ja Saules karalis jeb Luijs XIV 17. gadsimtā būtu bijis sieviete vai viņa baleta vietā būtu izdomājusi laikmetīgo deju? Vai Laikmetīgā deja Latvijā ir pelnījusi savu māju, savu pili? Vai mēs varētu beigt pielāgoties?

Vizuālās identitātes autors Aleksejs Beļeckis.